top of page

Pokaiņu mežs

 

Pokaiņu mežs atrodas Naudītes pagasta rietumu stūrī, 14 km no Dobeles. Ja Zemgali tradicionāli uzskata par līdzenu vietu, tad Pokaiņi ir izlēcēji. Zinātnieki izsakoties, ka te ir Austrumkursas augstienes visnelīdzenākais apvidus - Lielauces pauguriene.

Ivars Vīks šo mistisko vietu atklāja nevis dabā, bet 1988. gadā pie rakstāmglada. Pārskatot svētvietas līnijā Stokholma-Ventspils- Erevāna, viņš konstatēja, ka bioenerģētisko plūsmu mezgla punktam jāatrodas kaut kur pie Īles. Pagāja vairāki gadi un Ivara Vīka domu biedrene Biruta Vītoliņa Kārļa ieviņa romānā "Pie teiksmotā ezera" uzgāja vietu, kur aprakstīti akmens krāvumi Pokaiņos. Vīks to uzzinājis, uzrakstīja divas vēstules: vienu Dobeles rajona muzejam, otru Diānai Ozolai Aucē ar lūgumu noskaidrot, kur šie akmeņi atrodas. Atsaucās Pokaiņu bijušais mežsargs Ziedonis Mitrēvics. Tā tika organizēts brauciens uz Pokaiņiem un Pokaiņu vietas sakopšanas talkas Ivara Vīka vadībā. Viņi dāvaja dzīvību senajai svētvietai, kas ilgus gadus bija lemta aizmirstībai. 1995. gadā Pokaiņos sākās regulāras ekskursijas. Kopš 2000. gada 1. janvāra Pokaiņu mežu 500 ha platībā apsaimnieko A/S "Latvijas Valsts meži".

Ir vairāki vēsturnieki un ģeogrāfi, kuri izturas visai rezervēti un skeptiski pret Pokaiņu fenomenu, uzskatot, ka sacelta nepamatota ažiotāža, šo vietu mākslīgi padarot mistisku un patvarīgi piešķirot tai svētuma statusu. Lai ko arī sacītu cienījamie zinātnieki, skatījums uz vēsturi allaž ir subjektīvs. Pirmo reizi Baltu zemes pieminetas 6.gadsimtā Jordana darbā "Gotu vēsture". Par mūsu senčiem mazliet varam uzzināt Brēmenes-Ādama "Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsturē", kas tapusi 11.gs. otrajā pusē. Vairāk pazīstama ir "Indriķa Hronika", - sarakstīta 13. gs. 20. gados. Iespējams, pirmo reizi Pokaiņu vārds "Pogkeiņi" drukātā veidā minēts vācu valodā 17. gadsimtā. Vācu ķeizars Leopolds pirmais sūtija 19 cilvēku lielu delegāciju uz carisko Krieviju, lai iepazītos ar turienes ļaužu dzīvi. Tad lūk, šī delegācija no 29.03. - 25.04. uzturējās arī Latvijā un 10.04. apmeklēja arī Pokaiņus. Delegācijas sastāvā toreiz bija arī Šveicies mākslinieks Johans Rūdolfs Šturns. Visas interesantākās vietas viņš ir uzzīmējis, arī Pokaiņus - guļbūves no apaļiem baļķiem ar salmu jumtiem, apkārt zedeņu žogs. Dīvaini, ka ap sētu nav ne dārzu, ne koku, un mājas kā krievu sādžā - cita pie citas. To ievērojis arī etnogrāfs un kultūras vēsturnieks Saulvedis Cimermanis:"Mulsina ēku izkārtojuma blīvums, kas itkā ir pretrunā ar vēlākos gadsimtos celtņu samērā izklaidus novietojumu".

Ne par vienu citu vietu Latvijā nav lauzts tik daudz šķēpu kā par Pokaiņiem. Cilvēki sadalījušies divās nometnēs. Vieni ir stāvā sajūsmā un ceļ debesīs, otri rauc degunus un pasaka bez aplinkiem :"Māžošanās. tur nekā nav". Pie pēdējiem pieskaitāmi arī zinātnieki ar vārdu. Pie pirmajiem pieder grāmatas  "Latvijas svētvietas un to ļaudis" autore D.Rotbaha:"Esmu pārliecinājusies par brīnišķīgu ainu - visa mūsu mīļā tēvzeme kādreiz bija viena liela svētvieta ar grandiozām svētakmeņu rindām un sistēmām, ar lielākām vai mazākām pielūgsmes vietām".

...Bet ja runājam nopietni, par to, ka mūsu senčiem bijusi augsti attīstīta kultūra, Vīkam taisnība.  Ārsts, kurš pirms otrā pasaules kara dakterējis ievērojamus Rīgas katoļu baznīcas garīdzniekus, savam radiniekam stāstijis, ko uzzinājis no priesteriem:"pirms vācu iebrukuma 13.gs. tagadējā Latvijas teritorijā jau pastāvējusi rakstība. Krustneši rakstus sadedzinājuši. Iekarotāji visur rīkojās vienādi agresīvi. Spāņu konkistadori tapat iznīcināja maiju, inku, acteku garīgās vērtības. Tomēr visvairāk rakstveida materiāli no Beverīnas uz Kaupo pilīm aizvesti uz Romu un nodoti Vatikānam."

Ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjānis par Pokaiņiem:"To avots nav eksperimenti, kas ir fiziski pārbaudāmi, novērojumi, kas veikti ar aparātiem un zinātniski secinājumi ģeofizikas laukā, bet augstais plāns, jeb mentālā informācija, kuru saņem ekstrasensi. Bet cilvēkiem, pat visaugstākajiem praviešiem nav ļauts saņemt no augšas absolūtu patiesību. Tad tā katru reizi cilvēkus padarītu nebrīvus un pakļautus. Pokaiņi un visa Dobeles teritorija ir lielas un nopietnas sarunas vērti. Neparasti lielā gigantisko akmeņu koncentrācija man pateica priekšā atbildi, kas ir Pokaiņi. Eiropā nav otra tāda dabas fenomena". Zinātnieks kategoriski brīdina šajā vietā neveikt nekādas maģiskas darbības un eksperimentus, kuros iesaistīta cilvēku psihe, lietojot hipnozi. Mēs vēl pārāk maz zinām par bioenerģētiku. Zinātnieks nenoliedz Pokaiņu svētvietas statusu". Uz viena un tā paša meridiāna kā Pokaiņi  Grieķijā atrodas senas svētvietas - divi Apollona tempļi un Asklēpijas templis. Vīks raksta, ka gudrību un zināšanas uz Grieķiju atnesa Leta no letu zemes un satikās ar augstāko dievību Zevu. Letai piedzima dēls Apollons un meita Artemīda. Zeltmatainais Apollons grieķus apmācija daudzās zinībās. Apollona dēls Asklēpijs bija dziedniecības pamatlicējs ."Seno indiešu un sengrieķu raksti vēstī par kādu brīnišķīgu zemi ziemeļos no Grieķijas, kur dzīvojuši gudri un laimīgi cilvēki. 11.gs. sarakstītajā Brēmenes Ādama hronika vēstī par to pašu - uz rītu zemi pēc veselības un padoma devušies cilvēki no visas pasaules (...). Senais dziedniecības centrs atradies Pokaiņos (...) Pokaiņi pārspēj visu, kas vispār zināms senajā pasaulē." Skan pagodinoši un vieš mūsos lepnumu par gudrajiem senčiem, bet autors noklusē, ko garīdznieks Brēmenes Ādams stāsta par kuršiem:"Tā ir visnežēlīgākā cilts un visi no tās bēg, tādēļ, ka tā pārāk nodevusies elku dievu pielūgšanai. Tur ir ļoti daudz zelta, labākie zirgi. Visas mājas pilnas priesteriem un burvjiem, kuri pat ietērpti mūku apģērbā. No visas pasaules turp nāk prasīt atbildes, bet visvairāk no spāņiem un grieķiem." Tātad par Vīka minēto padoma prasīšanu ir taisnība.

Nav zināms cik veci ir Pokaiņi. I. Vīks to vecumu mēra starpleduslaikmetos. Par Pokaiņiem no senatnes ir saglabajies maz rakstu liecību. 1996. gadā arheologi Pokaiņos uzmērija vairāk nekā 30 akmeņu kaudzes - atrada divas krama šķilas, vienā kaudzē 32 cm dziļumā māla trauka lausku no mūsu ēras 1. gadu tūkstoša. 1868. gadā trīs uzņēmīgi vīri ieradās Pokaiņos, lai pārliecinātos ,ko zem sevis slēpj daudzie dīvainie uzkalniņi. Sentanes pētnieku trijotni vadīja Dobeles vācu draudzes mācītājs Augusts Johans Gotfrīds Bīlenšteins. Kāds tad bija viņu ieguvums? Dzelzs šķēpa gals un norūsējis cirvis, bronzas aproce un līks nazis sakņu un atvašu griešanai, un māla trauka lauska. Iegūtās senlietas uzdāvināja Kurzemes provinces muzejam.

Pirmais, kas piesaista uzmanību Pokaiņu mežā ir akmeņi. Akmens latviešu mitoloģijā ir mūžības simbols. Patiesībā tas esot sanskrita vārds un tulkojumā nozīmējot Savienojums ar Debesīm.  Akmeņi Pokaiņu mežā ir nevis izsēti, bet stādīti - krāvumos, kas atšķiras gen pēc veida, gan lieluma. Visbiežāk sastopamo kaudžu garums ir 4 metri, platums 2-3 metri un augstums virszemē aptuveni 30 cm. Lielākoties akmeņi nepārsniedz cilveka galvas izmēru. Prāvākajās kaudzītēs varētu būt ap 10-20 zirga vezumu. Daudzi krāvumi ir nopostīti - gan iepriekšejos gadsimtos, gan Otrā psaules kara laikā, gan mūsdienās, kad ierīkoja ceļus, stādija eglītes. Tagad palikušas ap 300 kaudzēm.  Ezotēriķi uzskata, ka Pokaiņi veidoti pēc noteikta plāna, kuru mēs nespējam izprast. Vismaz pagaidām. Dažas nogāzes ir pārāk stāvas un izskatās mākslīgi radītas. Bet ar kādu nolūku? Ja vēl var abšaubīt, ka aizdomīgie pauguri nav cilvēku roku darbs, tad pilnīgi skaidrs, ka trīspakāpju terases dienvidos no mežsarga mājām ar akmeņiem izlikuši mūsu senči. Ģeoloģijas zinātņu doktore L.Bērziņa ar rīkstīti pierādija neticīgajiem, ka akmeņu kaudzes nav krautas uz labu laimi, bet vietās, ko nosaka Zemes enerģētiskais starojums. Katrs akmens ir enerģētiski saistīts kopā ar pērejiem, veidojot pārdomātu sistēmu. Tāpēc tik nozīmīgi ir nepieļaut akmeņu nolaupīšanu un izvazāšanu.

Taču ir kaut kāds noslepums, kas zinātniskai analīzei nepakļaujas. Acīmredzot akmeņi blīvā koncentrācijā rada paaugstinātu radioaktīvu fonu. Varbūt tieši tāpēc ASV astronauti virs Pokaiņiem uztvēra spēcīgu starojumu un secināja, ka te ierīkota padomju armijas raķešu bāze. Lielo akmeņu tuvumā ir daudz mazāk nokrišņu, lietus mākoņi aiziet garām, debesis noskaidrojas. Ekskursiju vadītājs elmārs Ozoliņš stāstija, ka akmeņi senatnē pildījuši vairakus svarīgus uzdevumus - kontrolējuši klimatu, uzturējuši sakarus ar Kosmosu un kalpojuši kā Visuma enerģijas ģeneratori. Ezotēriķi ļoti cieši saista Pokaiņus ar kosmosu, uzskatot, ka simboliskie akmeņi nav domāti tikai kā brīvdabas muzeja eksponāti tūristu priecešanai, bet tiem ir noteikta nozīme sadarbībā ar Visuma saprātu. Tieši pie akmeņiem vislabāk nodoties meditācijai.Tāltālā senatnē  - pirms 2500 gadiem - meditāciju kā prātošanu, gremdēšanos sevī atklāja Gautama Buda: pašam sevi jāmācās ne tikai izprast, bet arī pārveidot.

Pat zinātniekiem, kas par visu šaubās, grūti atspēkot hipotēzi, ka senatnē Pokaiņi bijuši klimata, nokrišņu regulēšanas sistēma vai milzīgs enerģijas ģenerators. Šo vietu varot uzskatīt par grandiozas sistēmas centru un vadības pults esot Kroņa kalns, kura pakāji apjož akmens veidojums - Saules josta. Svētvietas, kā Pokaiņi,  ir īpaši ģeogrāfiski punkti, kuru enerģētika labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka organismu, vienlaikus palīdzot atveseļot Zemi - raksta antropologs Martins Grejs. "Man Pokaiņos bija vārdos neaprakstama izjūta. Tāda kā strāva pa ķermeni. Es domāju ,ka senos laikos šī vieta izmantota lielām ceremonijām. Tāpat kā diktafona lente, tā ir ierakstījusi un saglabajusi atmiņu par to." Pokaiņos pamostas snaudošais sestais prāts un iespējams uztvert kaut ko fiziski neapjaušamu - vīzijas, izjūtas, darbojas intuīcija, sajūtam otra cilveka auru, varam pat nolasīt domas. "Zemeslodes magnētiskajos laukos uzkrājas psihiskā enerģija un darbojas kā baterija, no kuras smeļas citi cilvēki. Lūgšanas, meditācija, ciešanas un domas - viss izstaro enerģiju saka Pēteris Kļava. "Mums grūti saprast to informāciju, ko cilveks var iegūt no otra cilvēka. Ja esi uzmanīgs pret katru laika un telpas punktu, pret sevi un citiem, tu kļūsti harmonisks, esi saskaņā ar kosmiskiem likumiem, tad tev veiksies." "Akmeņi ar mums runā virzienā no augstākās pasaules uz fizisko, un atkarībā no mūsu garīgās atvērtības līmeņa tas var būt gan vienkārši dzīves gara pasaules līmenis, kas dod informāciju par etnosa kvalitātes  stāvokli un viņa nākotni, gan dievišķā gara līmenis, kas runā ar planētas vai lielāka reģiona likteņiem un tām programmatiskajām nostādnēm, kurām jāiziet cauri tiem cilvēkiem, kas šo likteni apzinās. Visa Pokaiņu akmens krāvumu sistēma darbojas kā īpašs dators. Krāvumi ir kā atsevišķi taustiņi. Caur krāvumiem notiek nepārtraukta enerģijas plūsma, veidojot saites starp Zemi un planetas kosmiskajiem vadītājiem. Daudziem akmeņiem ir sirds forma, tas vedina domāt par planētas sirds enerģētiskā centra tuvumu", skaidro Zinaīda Andersone.

I.Vīks ir pārliecināts, ka svešzemnieki ir mācījušies no mūsu senčiem viesojoties tieši Pokaiņos. Arī pasaules svetā valoda Sanskrits cēlies no mūsu senču letu valodas. Senie svētnieki bramaņi aiznesa to no letu zemes uz Indiju pirms pieciem gadu tūkstošiem kopā ar lielajām zinībām. Turpinājums sekos.

 

Izmantoti materiāli no grāmatas "Pokaiņi", A. Auziņš.

bottom of page